Pirms dažām dienām man bija ļoti neparasts piedzīvojums. Kopā ar mūsu lietuviešu kolēģijā kalpojošām klostermāsām biju devies kalnu pastaigā. Grupā bijām pašķīrušies, lai katrs varētu pavadīt kādu brīdi klusumā un privātā lūgšanā.
Biju izvēlējies taku, kas veda pāri pakalnam, kura augšā redzēju nelielu krustu. Devos tam pretī ar rožukroni rokās un, kalngalā uzslieto krustu sasniedzis, no pakalna virsotnes ielejā ieraudzīju aitu baru – kuplu aitu baru, kas ganījās bez aploka, vien gana un viņa divu suņu pavadībā.
Pārsteigts, es apstājos: es dzirdēju mūziku! Gana svilpošanu: liegu un vijīgu austrumniecisku melodiju! Neatkārtojams meldiņš piepildīja visu ieleju, atbalsodamies no klinšainiem pakalniem! „Manas avis pazīst manu balsi!” uzreiz nāca atmiņā.
Turpināt lasīt “Gans un ganāmpulks”