Pirms dažām dienām man bija ļoti neparasts piedzīvojums. Kopā ar mūsu lietuviešu kolēģijā kalpojošām klostermāsām biju devies kalnu pastaigā. Grupā bijām pašķīrušies, lai katrs varētu pavadīt kādu brīdi klusumā un privātā lūgšanā.
Biju izvēlējies taku, kas veda pāri pakalnam, kura augšā redzēju nelielu krustu. Devos tam pretī ar rožukroni rokās un, kalngalā uzslieto krustu sasniedzis, no pakalna virsotnes ielejā ieraudzīju aitu baru – kuplu aitu baru, kas ganījās bez aploka, vien gana un viņa divu suņu pavadībā.
Pārsteigts, es apstājos: es dzirdēju mūziku! Gana svilpošanu: liegu un vijīgu austrumniecisku melodiju! Neatkārtojams meldiņš piepildīja visu ieleju, atbalsodamies no klinšainiem pakalniem! „Manas avis pazīst manu balsi!” uzreiz nāca atmiņā.
Pēc desmit minūšu ceļa tuvojos ganam – sasveicinos. Gans – ap sešdesmit gadiem vecs vīrs – plati smaidīdams uzsāk sarunu. Vārds pa vārdam: „Arī es esmu ārzemnieks” – viņš, dzirdot ka es neesmu vietējais, vienkārši atklāj un paziņo, ka pirms trīsdesmit gadiem atceļoja uz Itāliju no dzimtās Maķedonijas, kur nebija darba. Un pasaka man to dziļā Abruco reģiona dialektā tā, ka man grūti noticēt teiktajam… Sēžot, balstoties uz sava spieķa, ar diviem baltiem aitu suņiem, kuri apsēdās viņam no abām pusēm kā ķerubi…
Man jāiet tālāk, viņam jāved ganāmpulks uz priekšu. Viņš pieceļas un pasvilpo nedaudz skaļāk, un aitiņas, mierīgi raustot zāli, pavirzās viņa balss virzienā. „Svešam avis nesekos!” atkal man ataust atmiņā.
Aitu suņi dodas visiem pa priekšu – vai tie ir tiešām sargeņģeļi, kas viņiem gatavo ceļu? Gans atkārto savu melodiju pretējā pakalna virzienā. Gans un ganāmpulks – visi reizē kā viens vesels dodas uz priekšu. Un kāpēc man likās, ka tā gana rīkste ir vajadzīga, lai avis dzītu? Un tie suņi, lai rietu un kostu avis pēc kārtas? Cik dziļi es maldījos un cik daudz es atklāju zem šīm plašajām debesīm, ielejā zem pakalna, kura virsotnē bija krusts.
P.S.: Dārgie draugi, 2021. gada jūnijs daudziem Medžugorjes draugiem un Miera Karalienes bērniem ir pateicības laiks par 40 žēlastības gadiem. Par Dieva dāvanu, kas nāca pirms 40 gadiem Medžugorjē kā aicinājums uz mieru, izlīgumu un atgriešanos. Aicinājums uz vienotību un mieru Baznīcā un pasaulē. Medžugorje arī ir kļuvusi par vietu, kur vienkāršiem cilvēkiem, vienkāršībā kāpjot augšup pretī vienkāršam krustam kalnā virsotnē, vienkārši lūdzoties rožukroni, atvērās acis un sirds. Tur daudzi sadzirdēja Kristus – Labā Gana – balsi un pievienojās Viņa ganāmpulkam Svētajā Baznīcā, lai dotos uz priekšu šīs pasaules dzīves ielejā, lai kāptu augšup pestīšanas kalnā.
Arī es pateicos Dievam par Medžugorjes dāvanu man – kādreiz Medžugorjē es sadzirdēju aicinājumu. Man bija 19 gadi, kad es devos pirmā svētceļojuma uz Medžugorji. No Latvijas bijām izbraukuši 4 autobusi, ap 200 cilvēku, bet ,diemžēl, bez priestera, jo Lieldienu laika dēļ visi priesteri bija iesaistīti draudzes kalpojumos. Medžugorjē mēs bijām uzkāpuši Križevacā jeb Krusta kalnā, kura augšā cilvēki mēdz pieejiet pie grēksūdzes. Mūsu grupai tādas iespējas nebija. Nokāpis lejā, es vēroju mūsu grupas cilvēkus, kuri skumji klīda uz zemi nodurtām sejām, jo nebija priestera, kas viņus uzklausītu, atlaistu grēkus un svētītu. Tajā brīdī es sadzirdēju sirdī atkārtojamies Evaņģēlija vārdus “Jēzus iežēlojās par viņiem, jo viņi bija kā avis, kam nav gana” (Mt 9, 36). Šie vārdi līdz sāpēm ieskanējās manī kā aicinājums kļūt par Kristus- Labā Gana – attēlu Baznīcā-Viņa ganāmpulkā. Tajā gadā es pārtraucu laicīgās studijās un iestājos Garīgajā seminārā.
Saīsinātā versijā publicēts Dievmātes Vēstīs 2021. g. jūnijā