Dārgie draugi, nu jau dažas nedēļas kā es esmu atpakaļ Romā, lai klusajos ziemas mēnešos turpinātu rakstīt savu doktora disertāciju. Mans pētījums būs veltīts „piedzimšanai no augšienes”, par kuru runā Jēzus Jāņa evaņģēlija 3.nodaļā. Jēzus teica Nikodēmam – „jums jāpiedzimst no augšienes” – es pastāvīgi nesu šos vārdus savā sirdī un šo vārdu sakarā pēdējā laikā daudz aizdomājos par dāvanas nozīmi. Jo piedzimšana pati par sevi ir dāvana: neviens taču neizvēlas piedzimt!
Romas reliģiskā ielu māksla (street art)
Tas, kurš saņem šo dāvanu – mūžīgo dzīvi. „Mūžīgā dzīve” nav vien dzīve, kas nekad nebeigsies pēc nāves, bet gan cita – neiznīcināma – dzīves kvalitāte, ko tas, kurš tic, pieredz jau tagad. „Mūžīgā dzīve” sākas ar ticību Dieva Dēlam un arī Tēvam, kuru Viņš mums ir atklājis.
Pārdomājot dāvanas nozīmi, es vienreiz atskāru, ka arī Jēzus pēdējie vārdi no krusta „lūk, tava māte!” – tie arī ir dāvana. Marijas mātišķā klātbūtne ir Krustāsistā pēdējā (un reizē arī sākuma – dzīvības sākuma!) dāvana. Tas, ka Marija jau krusta pakājē dāvā savu mātišķību visai cilvēcei Jāņa personā, jau vēstī par augšāmcelšanos un jauno dzīvi Kristū.
Pirms dažām dienām man bija ļoti neparasts piedzīvojums. Kopā ar mūsu lietuviešu kolēģijā kalpojošām klostermāsām biju devies kalnu pastaigā. Grupā bijām pašķīrušies, lai katrs varētu pavadīt kādu brīdi klusumā un privātā lūgšanā.
Biju izvēlējies taku, kas veda pāri pakalnam, kura augšā redzēju nelielu krustu. Devos tam pretī ar rožukroni rokās un, kalngalā uzslieto krustu sasniedzis, no pakalna virsotnes ielejā ieraudzīju aitu baru – kuplu aitu baru, kas ganījās bez aploka, vien gana un viņa divu suņu pavadībā.
Krusts uz viena no pakalniem pie Monte Calašo (Monte Calascio) Abruco reģiona sirdī Gran Sasso dabas parkā.
Pārsteigts, es apstājos: es dzirdēju mūziku! Gana svilpošanu: liegu un vijīgu austrumniecisku melodiju! Neatkārtojams meldiņš piepildīja visu ieleju, atbalsodamies no klinšainiem pakalniem! „Manas avis pazīst manu balsi!” uzreiz nāca atmiņā.
Dārgie draugi, Kristus ir augšāmcēlies! Tā ir mūsu ticība, ko apliecinām Lieldienās, tāda ir visas Baznīcas ticība. Kaut gan latviski mēs saucām Kristus augšāmcelšanās svētkus par Lieldienām, būtībā šie mūsu ticības lielākie svētki ir svētki, kas aizsākas un tiek svinēti naktī! „Lielā nakts” ir bijusi, kad tumsa apņēma Ēģipti un izraēlieši izceļoja no verdzības zemes un faraona kalpības. Kristus ir augšāmcēlies naktī, nevienam to neredzot. Kristus augšāmcēlās naktī, jo Viņš ir gaisma, kas to izgaismo, kā vēstī Jāņa evaņģēlija prologs.
Izraēlieši Mozus vadībā izgāja no Ēģiptes nakts tumsā, uguns staba vadīti – Liesma gāja tiem pa priekšu un apgaismoja ceļu. Arī mēs Lieldienu naktī, kad priesteris ienesa no jauniesvētītās uguns aizdegtu Lieldienu sveci – Pashālu, esam ieraudzījuši šo gaismu, kas apgaismo mūsu dzīves tumsu – neticību, grēku un šaubas, ciešanas un nāvi.
Kaut kā var šķist, ka Baznīca piemin senos notikumos, tomēr tā nav vien sentimentāla pagātnes atcerēšanās, bet gan piemiņa, kas pagātnes notikumiem liek kļūt klātesošiem arī šodien. Tā pagātnes notikumi pavērš mūsu skatienu no pagātnes nākotnē. Kā uguns stabs gāja pa priekšu izraēliešiem, kā mums pa priekšu Lieldienu nakts tumsā tika ienests Pashāls – arī Augšāmcēlies Kristus iet mums pa priekšu. Kristus mūs ved nākotnē – mēs to vēl nepazīstam un nesaprotam, tomēr mūs piepilda cerība, jo Viņš uzticīgi iet mums pa priekšu.
Dārgie draugi, nezinām, kas būs nākotnē, kad beigsies pandēmija, tomēr Kristus augšāmcelšanās arī mums dāvā cerību uz labāku nākotni. Tāpēc visos dzīves pārbaudījumos, kad nespējam izskaidrot notiekošo, kā atbildi neziņas un izmisuma tumsai mēs varam teikt: „Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies!”.
Dārgie draugi, šīs dažas rindas rakstu jums no Romas, kur šodien sākās mūsu Valsts prezidenta Egila Levita vizīte pie Svētā Krēsla. Esmu tikko pārnācis no Svētās Mises Laterāna bazilikā, kas ir visu katolisko baznīcu Māte.
Šodien, 9.maijā, tiek atzīmēta Eiropas diena un lūgšanas tiek vērstas pie visiem Eiropas svētajiem aizbildņiem, bet Svētais Krēsls atzīmē 50 gadu jubileju attiecībām ar Eiropas Savienību. Svētajā Misē, kuru vadīja kardināls Andželo Dedonatis un kurā kopā ar mūsu Valsts prezidentu un viņa kundzi piedalījās visi Eiropas valstu vēstnieki pie Svētā Krēsla. Gribu padalīties ar dažām atziņām, kas mani uzrunāja kardināla Dedonatis homīlijā.
Viņš atzīmēja, ka Eiropas Savienība radās 1950.g. 9.maijā kā Robēra Šūmaņa (tolaik Francijas ārlietu ministrs, bet tagad jau pasludināts par Dieva kalpu) katoliska iedvesma ekonomiski apvienot II Pasaules kara sagrautās Eiropas valstis, lai tās vairs neietu netaisnīgas sāncensības ceļu, kas noved pie konfliktiem un šķelšanās. Tā sauktajā „Šūmaņa deklarācijā”, kas lika pa matus Eiropas Savienībai, ir teikts: „..pasaules mieru nav iespējams nosargāt bez radošām pūlēm.” Kardināls Dedonatis to komentēja kā norādi uz Spiritus Creator (latīniski “Gars Radītājs”) – augšāmcēlušās Kristus dāvanu – Svēto Garu, kas rada mieru, kas visu dara jaunu.
Zīmīgi, ka šogad šī diena sakrita ar Mātes dienu. Šajā krīzē, kas nav vien pandēmijā, bet arī visās jomās, kuras atkailināja pandēmija, mēs pārliecināmies, ka esam vajadzīgi viens otram, ka vājākajiem ir vajadzīgas mūsu rūpes.
Laterāna bazilika naktī. Tumši silueti ir Sv. Franciska un viņa biedru skulptūru kopa, kas attēlo Franciska no Asīzes ierašanos Romā 1215. gadā. Sv. Francisks ar atplēstām rokām sveicina Romu un Laterāna baziliku.
Kardināls arī atzīmēja, ka Romas impērijā kādreiz uzbūvēja ceļus cauri visai Eiropai, lai no centra varētu vest ieročus un pārvietot karaspēku atkarīgo zemju pārvaldīšanai. Savukārt ar Romas kristianizāciju, kas sākās ar Laterāna bazilikas iesvētīšanu – ceļi no Romas kļuva par svētceļnieku ceļiem uz Romu, lai šeit pieskartos apustuļu dzīves un moceklības vietām, kas liecina par Evaņģēlija patiesību.
Dārgie draugi, arī mēs varam būt šie Miera svētceļnieki pasaulē, kas nesam miera un izlīguma, brālīguma un draudzības vēsti, kurai nav robežu. Lai Dievmāte, ceļa Rādītāja, mūs pavada kā labā Māte!
Dārgie draugi, nesen, klausoties dažādus bizantiešu (lasiet grieķu pareizticīgo) dziedājumu ierakstus internetā, es atradu kādu pērli, kuru pārklausos un pārklausos no jauna. Ne jau melodija bija tā, kas mani uzrunāja, jo bizantiešu dziedājumi kā arī daudzi gregoriāniskie dziedājumi ir līdzīgi cits citam. Daudzi un arī es šādu mūziku klausās fonam, bez iedziļināšanās saturā vai muzikālā uzbūvē. Taču šī dziedājuma pirmie vārdi ielauzās manā prātā un to nozīme man bija saprotama bez aizdomāšanās.
Dziedājumā pirmie vārdi skanēja “Idu, o nimfios, erhete…” proti “Lūk, Līgavainis, nāk!…” – kur katrs vārds bija no Jaunās Derības grieķu valodas pamatu vārdu krājuma. Noklausieties kopā ar mani kādu no šī dziedājuma versijām, piemēram, šo apakšā, slavena Petrosa Gaitanosa izpildījumā.
Pamēģināšu dot grieķu teksta parindeni:
Lūk, Līgavainis nāk nakts vidū, un svētīgs ir kalps, kuru Viņš atradīs nomodā, bet, gluži pretēji, necienīgs ir tas, kuru Viņš atradīs bezrūpīgu. Skaties, mana dvēsele, lai nepārvar tevi miegs un nāve tevi lai nenogalina un neaizslēdz ārpus Valstības, bet celies augšā, saucot: Svēts, Svēts, Svēts esi Tu, mūsu Dievs! Caur Dieva Dzemdētājas lūgšanām apžēlojies par mums!
Dziedājuma pirmie vārdi „Lūk, Līgavainis nāk, atskan nakts vidū, un svētīgs ir kalps, kuru Viņš atradīs esam nomodā” atsaucas reizē uz divām Jēzus līdzībām: par desmit jaunavām (Mateja 25:1-13) un par uzticīgo kalpu (Lūkas 12:35-40). Tālāk dziedājums turpinās ar bizantiešu dziedājumiem raksturīgu attīstību, pārejot no bibliska citāta uz dzejiskām uzrunām pašam dziedātajam vai klausītājiem (skaties, mana dvēsele!), kas noslēdzas ar lūgšanu Dievam.
Dārgie draugi, nu ir pagājis skaistais Kristus piedzimšanas svētku laiks, kas nav vien Ziemassvētku brīvdienu laiks, bet arī Baznīcas liturģiskais laiks – atsevišķs posms liturģiskā kalendāra aplī.
Betlēmīte Ludzas baznīca 2020. g. Ziemassvētkos
Ziemassvētku liturģiskais laiks salīdzinājumā ar Adventu, Lielo gavēni un Lieldienu laiku faktiski ir visīsākais liturģiskais posms. Taču savā īsumā tas ir viens no intensīvākiem laikiem, kad pēc 25.decembra seko gan Svētās Ģimenes svētki, gan Nevainīgo Bērniņu piemiņa, gan Jēzus Vārda diena, gan Jaunavas Marijas – Dieva Dzemdētājas svētki, gan Kunga Parādīšanās svētki 6.janvārī. Ziemassvētku liturģiskais laiks noslēdzas ar Kunga Kristīšanas svētkiem svētdienā pēc 6.janvāra.
Paga, paga! Taču Jēzus kristība nav mūsdienu jaundzimušo bērniņu kristība! Jēzus kristība Jordānā nav Viņa bērnības notikumu turpinājums! Tikko mēs redzējām Viņu silītē autiņos tītu, bet tagad Evaņģēlijs mums parāda trīsdesmitgadīgu vīrieti. Tieši tā, jo Baznīcas liturģiskās piemiņas nav hronoloģiskas, bet vispirms teoloģiskas! Tāpēc aiz notikuma, kad Kristus ļāva sevi atklāt Austrumu gudrajiem, jeb, pareizāk sakot, Viņš pats „parādījās” viņiem, seko Kunga kristības Jordānā piemiņa, kad Kristus „parādījās” tautai un uzsāka savu publisko darbību.
