Dārgie draugi, nesen, klausoties dažādus bizantiešu (lasiet grieķu pareizticīgo) dziedājumu ierakstus internetā, es atradu kādu pērli, kuru pārklausos un pārklausos no jauna. Ne jau melodija bija tā, kas mani uzrunāja, jo bizantiešu dziedājumi kā arī daudzi gregoriāniskie dziedājumi ir līdzīgi cits citam. Daudzi un arī es šādu mūziku klausās fonam, bez iedziļināšanās saturā vai muzikālā uzbūvē. Taču šī dziedājuma pirmie vārdi ielauzās manā prātā un to nozīme man bija saprotama bez aizdomāšanās.
Dziedājumā pirmie vārdi skanēja “Idu, o nimfios, erhete…” proti “Lūk, Līgavainis, nāk!…” – kur katrs vārds bija no Jaunās Derības grieķu valodas pamatu vārdu krājuma. Noklausieties kopā ar mani kādu no šī dziedājuma versijām, piemēram, šo apakšā, slavena Petrosa Gaitanosa izpildījumā.
Pamēģināšu dot grieķu teksta parindeni:
Lūk, Līgavainis nāk nakts vidū,
un svētīgs ir kalps,
kuru Viņš atradīs nomodā,
bet, gluži pretēji,
necienīgs ir tas,
kuru Viņš atradīs bezrūpīgu.
Skaties, mana dvēsele,
lai nepārvar tevi miegs
un nāve tevi lai nenogalina
un neaizslēdz ārpus Valstības,
bet celies augšā, saucot:
Svēts, Svēts, Svēts esi Tu,
mūsu Dievs!
Caur Dieva Dzemdētājas lūgšanām
apžēlojies par mums!
Dziedājuma pirmie vārdi „Lūk, Līgavainis nāk, atskan nakts vidū, un svētīgs ir kalps, kuru Viņš atradīs esam nomodā” atsaucas reizē uz divām Jēzus līdzībām: par desmit jaunavām (Mateja 25:1-13) un par uzticīgo kalpu (Lūkas 12:35-40). Tālāk dziedājums turpinās ar bizantiešu dziedājumiem raksturīgu attīstību, pārejot no bibliska citāta uz dzejiskām uzrunām pašam dziedātajam vai klausītājiem (skaties, mana dvēsele!), kas noslēdzas ar lūgšanu Dievam.
Dziedājuma pirmais vārds nimfios (līgavainis) uzreiz man lika atcerēties bibliskās teoloģijas semestra kursu Romā par laulības analoģiju Jāņa evaņģēlijā pēc kura es sapratu, ka Ceturtais Evaņģēlijs ir mana vismīļākā Jaunās Derības grāmata. Viena no tā semestra svarīgākām atziņām (patiesībā, īstā atklāsme Svēto Rakstu izpratnei!) ir, ka laulības analoģija (proti, “analoģija” no grieķu ana “augša” un logia jēga, proti, “analoģija” ir burtiski “augstākā nozīme”) ir gan Jāņa evaņģēlija, gan visa Corpus Johanneum (“Jāņa korpuss”, proti, Jaunās Derības grāmatu kopa, kuru izcelsmi saista ar apustuli Jāni: Jāņa evaņģēlijs–Jāņa trīs vēstules–Jāņa Atklāsmes grāmatas), gan visu Svēto Rakstu – Vecās un Jaunās Derības – kristiešu kanona temātisks ietvars. Šādu temātisku ietvartu biblisti sauc latīņu tērminā inclusio, no latīņu “includere” – “ietvert, iekļaut”. Ar inclusio apzīmē tēmu, jēdzienu vai tēlu, kas kā ietvars parādās kāda teksta daļas, grāmatas vai grāmatu kopas sākumā un beigās. Tas ir tāds kā temātisks rāmītis, kas gan ietver saturu, bet gan var arī parādīt visa teksta būtisko nozīmi.
Es ceru aplūkot man un daudziem biblistiem tik dārgo laulības analoģijas tēmu kādā citā rakstā, tāpēc tagad aprobežošos tikai ar novērojumu kā pašā Jāņa evaņģēlijā šīs laulības analoģijas ietvars parādās sākumā gan Kāzās Kānā, gan Jāņa Kristītāja liecībās – taču Kristītājs teju tiešā veidā nosauc Jēzu par Līgavaini, kad apzīmē sevi par Līgavaiņa draugu (Jņ 3,29), un, beigās, kad Līgavainis parādās pienaglots pie Krusta zem kura stāv Sieva – Kristus Māte un Jaunās Cilvēces Māte (Jņ 19,29). Redziet, “Sieva-Sieviete”, nevis “Māte”, Jāņa evaņģēlijā ir tikai divās vietās – pašā sākumā Kānas Kāzās un pašās beigās zem Krusta. Divi it kā nesaistīti notikumi notikumi, divas vistālāk viena no otrās norisinājušās scēnas sasaistās un atklāj, kas ir Kristus: Līgavainis, Līgavainis Baznīcai (kuru izcili attēlo Marija-Jaunava un Māte-Jēzus un Krusta pakājē arī Mīļotā Mācekļa, visu Jēzus mācekļu, Māte).
Latīņu ikonogrāfiskā tradīcijā pastāv Jēzus Ecce Homo (“lūk, cilvēks!”) attēlojums. Tajā Jēzu parāda Pilāta pretorijā kā lasām Jņ 19,5 “Jēzus iznāca ārā ar ērkšķu vainagu galvā un purpura apmetnī. Pilāts tiem sacīja: “Redzi, cilvēks!” Savukārt, bizantiešu ikonogrāfijā šīs pats ikonu tēls tiek saukt par “Baznīcas Līgavaini” vai vienkārt par “Līgavaini”. Līgavainis-Kristus ir grezni rotāts ar ērkšķiem, niedri un purpura apmetni.
Zīmīgi, ka dziedājums Idu o nimfios, kas raisīja šīs pārdomas, Bizantiešu jeb Austrumu kristiešu liturģijā tiek dziedāts tieši Svētajā nedēļā, kad Baznīca katru gadu no jauna ieiet Kristus nāves un augšāmcelšanās piemiņas liturģiskā svinēšanā. Dārgie draugi, lai šā dziedājuma izskanējis aicinājums šajā Lielajā gavēnī atskan arī mūsos. Lai mēs dzirdam balsi “Lūk, Līgavainis nāk!”, balsi, kas aicina palikt gara nomodā, lai ieraudzītu Līgavaini-Kristu, kurš nāk mūsu dzīves nakts vidū, lai viņu mums ieraugot, mēs izietu Viņam pretī un sekojotu Viņam līdzi.
Svētīgu Lielā gavēņa laiku!
p.s.: Apple Music lietotāji var dzirdēt dziedājuma Idu o nimfios, manuprāt, skaistāko izpildījumu, atverot šo saiti (pārējie var dzirdēt skaņdarba 30. sek.).