“Lūk, mana Māte!”

Dārgie draugi, nu jau dažas nedēļas kā es esmu atpakaļ Romā, lai klusajos ziemas mēnešos turpinātu rakstīt savu doktora disertāciju. Mans pētījums būs veltīts „piedzimšanai no augšienes”, par kuru runā Jēzus Jāņa evaņģēlija 3.nodaļā. Jēzus teica Nikodēmam – „jums jāpiedzimst no augšienes” – es pastāvīgi nesu šos vārdus savā sirdī un šo vārdu sakarā pēdējā laikā daudz aizdomājos par dāvanas nozīmi. Jo piedzimšana pati par sevi ir dāvana: neviens taču neizvēlas piedzimt!

Romas reliģiskā ielu māksla (street art)

Tas, kurš saņem šo dāvanu – mūžīgo dzīvi. „Mūžīgā dzīve” nav vien dzīve, kas nekad nebeigsies pēc nāves, bet gan cita – neiznīcināma – dzīves kvalitāte, ko tas, kurš tic, pieredz jau tagad. „Mūžīgā dzīve” sākas ar ticību Dieva Dēlam un arī Tēvam, kuru Viņš mums ir atklājis.

Pārdomājot dāvanas nozīmi, es vienreiz atskāru, ka arī Jēzus pēdējie vārdi no krusta „lūk, tava māte!” – tie arī ir dāvana. Marijas mātišķā klātbūtne ir Krustāsistā pēdējā (un reizē arī sākuma – dzīvības sākuma!) dāvana. Tas, ka Marija jau krusta pakājē dāvā savu mātišķību visai cilvēcei Jāņa personā, jau vēstī par augšāmcelšanos un jauno dzīvi Kristū.

Turpināt lasīt ““Lūk, mana Māte!””

“Lūk, Līgavainis!”

Dārgie draugi, nesen, klausoties dažādus bizantiešu (lasiet grieķu pareizticīgo) dziedājumu ierakstus internetā, es atradu kādu pērli, kuru pārklausos un pārklausos no jauna. Ne jau melodija bija tā, kas mani uzrunāja, jo bizantiešu dziedājumi kā arī daudzi gregoriāniskie dziedājumi ir līdzīgi cits citam. Daudzi un arī es šādu mūziku klausās fonam, bez iedziļināšanās saturā vai muzikālā uzbūvē. Taču šī dziedājuma pirmie vārdi ielauzās manā prātā un to nozīme man bija saprotama bez aizdomāšanās.

Dziedājumā pirmie vārdi skanēja “Idu, o nimfios, erhete…” proti “Lūk, Līgavainis, nāk!…” – kur katrs vārds bija no Jaunās Derības grieķu valodas pamatu vārdu krājuma. Noklausieties kopā ar mani kādu no šī dziedājuma versijām, piemēram, šo apakšā, slavena Petrosa Gaitanosa izpildījumā.

Pamēģināšu dot grieķu teksta parindeni:

Lūk, Līgavainis nāk nakts vidū,
un svētīgs ir kalps,
kuru Viņš atradīs nomodā,
bet, gluži pretēji,
necienīgs ir tas,
kuru Viņš atradīs bezrūpīgu.
Skaties, mana dvēsele,
lai nepārvar tevi miegs
un nāve tevi lai nenogalina
un neaizslēdz ārpus Valstības,
bet celies augšā, saucot:
Svēts, Svēts, Svēts esi Tu,
mūsu Dievs!
Caur Dieva Dzemdētājas lūgšanām
apžēlojies par mums!

Dziedājuma pirmie vārdi „Lūk, Līgavainis nāk, atskan nakts vidū, un svētīgs ir kalps, kuru Viņš atradīs esam nomodā” atsaucas reizē uz divām Jēzus līdzībām: par desmit jaunavām (Mateja 25:1-13) un par uzticīgo kalpu (Lūkas 12:35-40). Tālāk dziedājums turpinās ar bizantiešu dziedājumiem raksturīgu attīstību, pārejot no bibliska citāta uz dzejiskām uzrunām pašam dziedātajam vai klausītājiem (skaties, mana dvēsele!), kas noslēdzas ar lūgšanu Dievam.

Turpināt lasīt ““Lūk, Līgavainis!””